Lieldienas cauri laiku lokiem – kad pagātne savijas ar mūsdienām

Latviešu tautas vēsturiskajās etnogrāfijas tradīcijās vai pagāniskajā tautas dzīvesziņā jau pirmskristietības laikmetā tika svinēti pavasara dabas atmodas svētki, bet mūsdienu Lieldienu svinēšanas tradīcijas izveidojušās Livonijā aptuveni 16. gadsimtā. Latvijā katoļi un luterāņi Lieldienas tradicionāli svin ne agrāk kā 22. martā un ne vēlāk kā 25. aprīlī atkarībā no liturģiskā gada kalendāra, bet dažādu kalendāru – Jūlija un Gregora – izmantošana pagātnē ir izveidojusi atšķirīgu Lieldienu tradīciju un sakrālo datumu aprēķināšanas sistēmu pareizticīgo konfesijai Lieldienu svētku svinēšanā.

Pašlaik Latvijas Republikā ir 16 svētku dienas un 28 atceres un atzīmējamās dienas – Lieldienas ir svētku dienas (brīvdienas) kalendārā kopš 1990. gada, sākotnēji Lielā Piektdiena un Pirmās Lieldienas, bet kopš 1997. gada par brīvdienu ir noteikta arī otrā Lieldienu diena. Svētku svinēšanas tradīcijas ietver – olu krāsošanu, olu ripināšanu, šūpošanos Lieldienu šūpolēs, bet dažādu konfesiju kristieši apmeklē Kristus Augšāmcelšanās svētku dievkalpojumus.

Lieldienu pastkarte, 1990.gadi. Šī pastkarte pirmo reizi izdota 1939.gadā.

Livonijā un pēc tās sabrukuma Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā Lieldienas bija ne tikai reliģiski svētki, bet arī saimnieciskā gada atskaites un noslēguma laiks, kad tika apkopoti rezultāti un, mūsdienu valodā, rakstīts nākamā gada darba plāns, bet hercoga Jēkaba laikā par šādu atskaites punktu kļuva gadskārtu svētki – Jāņi (tolaik gan tie tika svinēti 12. jūnijā).

Padomju okupācijas laikā Lieldienas tika svinētas kā ģimenes svētki. Kad mītiskais Lieldienu zaķis bērniem atnesa olas, parasti jau naktī, nevienam neredzot, tad no rīta prieks bērna acīs bija saviļņojošs un patiess. Savukārt brokastu olu kaujas bija gaidīta izklaide ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, jo katrā jau visu mūžu mīt mazs bērns. Gājiens uz baznīcu padomju laikā bija sirdsapziņas un drosmes jautājums, bet bija ne mazums ļaužu, kam sirdī un prātā Kristus bija augstākais ticības un sabiedrības morāles garants, kā arī garīgā spēka avots.

Latviešu etnogrāfiskajā kultūrā ola bija dzīvības nesēja un simbolizēja sauli. Lieldienu ola kristietībā ir cilvēka garīgās atdzimšanas simbols, kas simbolizē cilvēka cēlā garīguma izlaušanos no čaulas vai Kristus augšāmcelšanos un uzvaru pār nāvi, bet vairāk no pagāniskās tradīcijas nākusī šūpošanās ir ne tikai aktīva un kopīga ģimenes izklaide, bet bieži vien arī simboliska atvadīšanas no ziemas un pavasara sagaidīšana. Lai arī Lieldienas tāpat kā Ziemassvētki pamazām sekularizējās mūsdienu sabiedrības svētku svinēšanas apziņā, tie nav pazaudējuši savu galveno vērtību – svētki kā cilvēku kopības un ģimenes prieka avots, kur gan bērns, gan pieaugušais uz mirkli var dzīvē izbaudīt iracionālo un racionālo, mītisko un pagānisko, bet svarīgākais ir pozitīvas emocijas un domas, to nekad nevar būt par daudz mūsu modernā laikmeta steidzīgajā ikdienā!

Lieldienas, Lieldienas!
Vesels kā pūpols,
Vesels kā rutks!
Audz apaļš kā pūpols!

Autors
Gints Putiķis,
Muzeja direktores vietnieks zinātniskajā darbā

P. S. Cienījamie muzeja apmeklētāji! Priecīgas Lieldienas vēlot, piedāvājam ielūkoties muzeja krājumā esošajos Lieldienu apsveikumos. Mēs neesam ļoti bagāti, ja Jūsu kolekcijā ir interesantas apsveikuma kartītes (ne tikai Lieldienu), no kurām Jūs esat ar mieru šķirties, lai tās muzejā saglabātos nākamajām paaudzēm, muzeja speciālisti būs ļoti pateicīgi.